Tiesu prakse

Tiesu prakse Latvijā

Latvijas tirgotāju asociācija vs. Konkurences padome Augstākās tiesas senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 17. maija nolēmums lietā SKA-168/2010. Par Komerclikuma 19. pantā nostiprināto komercnoclēpumu raksturojošo pazīmju interpretāciju - "saprātīga aizsardzība" - un šīs informācijas apriti.

LL vs. Rīgas Brīvosta Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 16. jūlija spriedums Nr.A420524212, ar kuru tiesa atzīst par prettiesisku Rīgas Brīvostas pārvaldes rīcību, atsakoties izpaust informāciju par tās autoparku.

LL vs. KNAB 2012. gada 12. jūnija Rajona Administratīvās tiesas spriedums Lietā Nr.A420840810. Tiesa atzinusi, ka iestādēm nav tiesību, atsaucoties uz personas datu/privātās dzīves aizsardzību, atteikt sniegt informāciju par savu dabinieku - konkrētu personu- izglītības līmeni. Tiesa, atsaucoties uz ES Datu komisāra atziņām, norāda:

Jāuzsver, ka valsts administrācijas darbinieki atšķirībā no privātā sektora darbiniekiem ir pakļauti zināmai sabiedrības interesei, lai nodrošinātu valsts pārvaldes caurspīdīgumu un atbildību. Tādējādi, atsevišķi vispārīgi personas dati, kas reģistrēti sakarā ar valsts iestādes darbinieka profesionālo darbību, var atrasties ārpus tiesību uz privāto dzīvi aizsardzības [un tātad ir vispārpieejama informācija Informācijas atklātības likuma izpratnē].

AS "Diena" vs. Rīgas Dome Adminstratīvās rajona tiesas 2005. gada 30. novembra spriedums lietā A42232205. Pirmais spriedums jautājumā par to, vai prēmijas ir vai nav publiski pieejama informācija. Mans personiskais favorīts šai spriedumā ir atbildētāja arguments, kas atspoguļots sprieduma 11. punktā.

SIA "Hanza ekspedīcija vs VID" Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 4. novembra spriedums lietā SKA – 464/2011 - ļoti laba analīze par to, kas ir ierobežotas pieejamības informācija. To ir vērts izlasīt, pārdomāt un izmantot!

8 punkts. [Informāciajs atklātības] likums neparedz jebkāda veida iestādes iekšējai lietošanai paredzētu informāciju uzskatīt par ierobežotas pieejamības informāciju. Šāds secinājums izriet ne tik daudz no nepieciešamības veikt formālas darbības, nosakot informācijai ierobežotas pieejamības statusu. Uz to norāda 5.panta pirmajā daļā ietvertā definīcija, saskaņā ar kuru svarīga ir pati informācija, tās saturs. Tikai tad, ja iestāde saskata normā paredzēto leģitīmo mērķi – ka iekšējai lietošanai paredzētās informācijas izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumīgajām interesēm – var tikt pieņemts lēmums ierobežot informācijas pieejamību, attiecīgi uz to rakstveidā norādot.

Senāts uzskata, ka līdzīgi kā ierobežotas pieejamības statuss pats par sevi nenozīmē, ka informācija nav izsniedzama, arī, no otras puses, formālā prasība noteikt informācijai ierobežotas pieejamības statusu izriet no informācijas satura. Tādējādi var būt gadījumi, kad ierobežotas pieejamības statusa neesamība nav šķērslis informācijas neizsniegšanai. Respektīvi, var būt gadījumi, kad leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešams ierobežot informācijas izsniegšanu, neņemot vērā, ka informācijai nav noteikts tāds statuss. Tajā pašā laikā šādiem gadījumiem ir jābūt ar izņēmuma raksturu, kad iesaistīto interešu dēļ ir izšķiroši attiecīgo informāciju neizplatīt. Parastā gadījumā iestādei jau laikus ir jābūt viedoklim par to, vai attiecībā uz konkrēto informāciju ir nepieciešams ierobežot tās pieejamību, un atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta trešajā daļā prasītajam savs viedoklis atbilstoši jānoformē.

LL vs VP Es minētu - Lato Lapsa pret Valsts prezidenta (Zatlera) kanceleju. AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 22. decembra spriedums par Iesniegumu likuma piemērošanas robežām. To, vai personai ir tiesības pieprasīt amatpersonas viedokli un sagaidīt tiesas aizsardzību, to darot. Noraidot kasācijas sūdzību, tiesa secina - nav.

LL vs VP Administratīvās rajona tiesas 2011. gada 29. augusta spriedums lietā A421017609

Tiesas ieskatā valsts pārvaldes darbu nevar uzlabot noslogojot tās administratīvo aparātu ar vienāda rakstura iesniegumiem, tādejādi tiek panākts pretējs efekts.

Rietumu Banka vs VID Lai gan šis Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 17. jūnija spriedums Lietā Nr.A43009411 nav tieši saistīta ar Informācijas atklātības likuma piemērošanu, tas varētu būt interesants arī šajā kontekstā, jo aplūko gadījumu, kurš runā par vēl vienu ierobežotu pieejamas informācijas grupu "neizpaužamām ziņām", jeb, kā teikts Kredītiestāžu likuma "neizpaužamas ziņas, kas nav valsts noslēpums" un kuras ietver "ziņas par klientu un viņa darījumiem, kuras kredītiestāde iegūst, sniedzot finanšu pakalpojumus saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem". Šādas ziņas valsts iestādēm bankas sniedz tikai gadījumos, kuri noteikti Kredītiestāžu likuma 63. pantā. Šoreiz lēmums VID bijis nelabvēlīgs.

Delna vs Ventspils pilsētas dome Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 2011. gada 8. jūnija spriedumā par to, cik daudz un par kādiem pakalpojumiem institūcijas tiesīgas pieprasīt samaksu par IAL īstenošanu.

Jāatzīst gan, ka tiesa plašāku uzmanību pievērš procesuālo, ne materiālo tiesību jautājumiem, piemēram, par to, vai informācijas atklātības likuma piešķirtās tiesības saņemt informāciju (dokumentu kopijas, tostarp) var tikt vērtētas kā pakalpojums un valsts/pašvaldības nodevas objekts.

LL vs. Latvijas Banka

  • Latvijas Banka zaudē, tiesājoties par sava atalgojuma pieejamību/nepieejamību. Augstākāst tiesas 2011. gada 26. maija sprieduma teksts lietā SKA - 042 tiesas.lv
  • Šai lietā Tiesa saka lieliskus vārdus, gan spar informācijas pieejamību un sabiedrības interesēm īpaši nozīmīgos mirkļos (piemēram, šai gadījumā algu politikas veidošanos un LB solidaritātes solījumu 2009. gadā), gan žurnālistu īpašo lomu un aizsardzību. Žurnālista "definīcija" izprasta plaši. Tiesa noraida formālu tiesību normu iztulkošanu kā nepieņemamu praksi tiesiskā valstī.
  • LB argumenti nepārliecināja Rajona administratīvo tiesu arī citā pietiek.com līdzīgā tiesas procesā. Rajona administratīvās tiesas 2011. gada 13. septembra sprieduma lietā Nr. 42996909 teksts tiesas.lv

SIA "Sergman vs. VID" AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 21. marta spriedums lietā SKA - 254, kurā tiesa aplūko likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajā daļā un un likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21.pantu, kuri nosaka, ka Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju par nodokļu maksātāju var izpaust citai personai, ja likums konkrētā gadījumā to paredz. ietverto konfidencialitātes pienākumu. VID to allaž tulkojis burtiski - ja neviens likums konkrētai personai informāciju paust neļauj, tad to neizpauž.

Pieprasītā informācija attiecināma uz citiem nodokļu maksātājiem, kuri snieguši šo informāciju Valsts ieņēmumu dienestam, nevis uz pieteicēju. Tādēļ pieteicējai nav tiesību saņemt šo informāciju.

Augstākā tiesa šajā gadījumā ir citās domās un savā spriedumā atceļ Administratīvās apgabaltiesas iepriekš lemto, norādot:

Atteikumu, ko tiesa uzskatījusi pa pamatotu, iestāde balstījusi uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 2., 22.pantā un likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21.pantā nostiprināto konfidencialitātes pienākumu. [..] Tomēr, Senāta ieskatā,

minētās tiesību normas nav interpretējamas, izmantojot tikai gramatisko interpretācijas metodi. Interpretējot minētajos pantos ietvertās tiesību normas tiesību normu sistēmā un ņemot vērā to jēgu un mērķi, Senāta ieskatā, no vispārējā datu aizsardzības principa ir izdarāmas atkāpes.
Savu lēmumu Senāts pamato ar vairākiem argumentiem:

  • Atsaucas uz Eiropas Savienības Pirmās instances tiesas spriedumu un Regulu 1049/2001, norādot "Atbilstoši regulas desmitajam apsvērumam, lai padarītu iestāžu darbu atklātāku, jānodrošina ne tikai iestāžu sagatavoto dokumentu, bet arī saņemto dokumentu pieejamība."
  • Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa lietā Case T-237/05, ar to vien, ka dokuments ir saistīts ar interesēm, kuras aizsargā izņēmums, nepietiek, lai attaisnotu šī izņēmuma piemērošanu. Šādu piemērošanu principā var pamatot tikai tad, ja iestāde ir iepriekš novērtējusi, pirmkārt, vai iespēja iepazīties ar dokumentu var konkrēti un faktiski apdraudēt aizsargātas intereses, un, otrkārt, vai nepastāv primāras sabiedrības intereses, kas pamato konkrētā dokumenta izpaušanu. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Tādējādi iestādei, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrēta pārbaude un tā ir jāatspoguļo lēmuma pamatojumā.
  • Tāpat, AT norāda, jāvērtē, vai nepastāv pietiekami aizsargājama tiesiska interese, kas tomēr pamato informācijas pilnīgu vai daļēju izpaušanu. Izdarot šo apsvērumu, jāņem vērā arī Maksātnespējas likuma (gan tā, kas bija spēkā atteikuma izdošanas brīdī, gan šobrīd spēkā esošā likuma) 27.panta 2.punkts, kas noteic administratora tiesības pieprasīt no valsts un pašvaldību iestādēm bez maksas to rīcībā esošo tiesiskās aizsardzības procesā vai maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par maksātnespējas subjektu.Tādējādi jāapsver, vai pieprasītā informācija nepieciešama maksātnespējas procesā. Ja tiesa secina, ka pieteicējai pastāv pietiekami pamatota interese informācijas saņemšanai, bet citu nodokļu maksātāju, par kuriem informācija ir pieprasīta, tiesības vai tiesiskās intereses nevar tikt nopietni aizskartas, tiesai jāuzliek par pienākumu pilnībā vai daļēji izsniegt pieprasīto informāciju (veikt faktisko rīcību).

Latvijas Tālrunis vs. Konkurences padome 2010. gada 16. jūnija spriedumā lietā SKA–222/2010 AT Senāta Administratīvo lietu departaments aplūko jautājumu par informācijas pieejamības, administratīvā procesa dalībnieku tiesību iepazīties ar lietas materiāliem specifiku konkurences strīdu gadījumos, sniedzot vērtīgu ieskatu info-a un administratībā procesa likuma interpretācijā saistībā ar komerclikuma normām par komesanta noteiktā komercnoslēpuma aizsardzību.

Arī Senāts iepriekš 2008.gada 8.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-344/2008 18.1.punktā ir norādījis, ka konkurences lietās starp tiesībām uz aizstāvēšanos un tiesībām uz ierobežotas pieejamības informācijas aizsardzību ir jārod līdzsvars. Šāds līdzsvars ir panākams, dodot iespēju iepazīties ar visiem lietas materiāliem, izņemot ierobežotas pieejamības informāciju [komercnoslēpumu].
[SKA-344/2008] Arī Eiropas Kopienu tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz aizstāvēšanos, cita starpā, prasa, lai uzņēmumam būtu iespēja paust savu viedokli par tiem dokumentiem, kuri tiek izmantoti, pamatojot apsūdzību par konkurences noteikumu pārkāpumu. Tačutiesības uz aizstāvēšanos netiek pārkāptas, ja uzņēmumam tiek liegta iespēja iepazīties ar ierobežotas pieejamības informāciju (sk., piemēram, Eiropas Kopienu tiesas 1995.gada 6.aprīļa sprieduma lietā C-310/93P „BPB Industries plc. un British Gypsum Ltd. pret Eiropas Komisiju” 21.-22.punktu).

SIA Mednis vs. PMLP SIA apstrīdēja lēmumu atteikt piekļuvi informācijai par parādnieka, pert kuru uzņēmums vēlējās vērsties tiesā, deklarēto dzīves vietu. AT Administratīvo lietu departaments savā 2011. gada 16. februāra spriedumā lietā SKA–81/2011 atzīst, ka, ja prasītājs ir pamatojis šādas informācijas izsniegšanas nepieciešamību un tam ir acīmredzami leģitīms mērķis, informācija, lai arī tā ir personas dati, ir jāsniedz

Ne pārvaldei, ne tiesai administratīvā procesa ietvaros par informācijas pieprasījumu nav skrupulozi jāizvērtē saistību apliecinošā dokumenta forma, kā arī nav jāvērtē saistības pamatotība. Minētie jautājumi ir vērtējami, izskatot attiecīgo civiltiesisko strīdu. Konkrētajā administratīvajā procesā ir pietiekami, ja no iesniegtā dokumenta var izdarīt secinājumu, ka prasības celšana pret attiecīgo personu ir ticama.

LL vs. Valsts kanceleja

  • Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 25. janvāra spriedums lietā SKA – 166/2011, kurš aplūko interesantu jautājumu: vai ir tiesiski, atsaucoties uz Valts noslēpuma likumu, atteikt piekļuvi informācijai par to, kurš ir pieņēmis lēmumu par konkrētas informācijas klasificēšanu. Tiesa saka - nav. Valsts noslēpums var būt tikai tā informācija, kura nosaukta Valsts noslēpuma likumā. Šis pats likums saka: ir aizliegta informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstā iekļautās slepenās informācijas un objektu statusa un apjoma patvaļīga paplašināšana.
  • Rajona administratīvās tiesas 2011. gada 7. septembra spriedums lietā Nr. A42730208 par pienākuma uzlikšanu Valsts

kancelejai sniegt atbildi pēc būtības. Lietā pastāv strīds, vai informācija par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir
piešķīrusi informācijai ierobežotas pieejamības statusu, ir vispārpieejama informācija vai
pielīdzināma valsts noslēpumam. Rezultāts - pozitīvs prasītājam, spriedums - pārsūdzēts.

B.K. vs.Zvērinātu advokātu padomi AT Senāta 2008. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA 22 aplūko jautājumus par tiesībām uz atbildi pēc būtības - Satversmes 104. pants un iesniegumu likums. Interesants spriedums, kurš paplašina izpratni par Iesnieguma un, jādomā, arī info-a likuma piemērošanas jomu. Tiesa secina, ka "Apstāklis, ka Latvijas Republikas Satversmes 104.pantā līdztekus valsts iestādēm ir minētas pašvaldību iestādes, nenozīmē, ka atbildēšanas pienākums ir tikai valstij (šaurā nozīmē) un pašvaldībām. Šī tiesību norma interpretējama paplašināti. Jēdzienā „valsts” plašā nozīmē ietilpst arī atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas." Tātad saturas arī universitātes:)

Biedrība "Tautas Balss" vs. Satiksmes ministrija AT 2011. gada 12. janvāra spriedums lietā SKA 221, kurā tiesa aplūko jautājumus, kas saistīti ar informācijas pieejamību par valsts kapitālsabiedrību darbu, kā arī personas tiesības saņemt atbildi pēc būtības. Lielisks spriedums, kas apliecina, ka personai ir tiesības, vēršoties pie valsts kapitāla daļu turētāja, saņemt informāciju info_a likumā noteiktajā kārtībā, kā arī saņemt atbildi uz iesniegumu.

Kontekstā ar šo lietu un tiesas veidoto atbildības/procesuālo kārtību interesanti lasīt ECT atziņas:

In the impugned restriction does not originate directly from the State, but from non-State actors, the Court’s analysis focuses on the State’s positive obligation to protect the exercise of the person’s Article 10 rights from interference by others. It takes into account a number of factors in its assessment, including the nature of the right at stake and its importance to the applicant; the weight of competing interests; any public interest elements; the availability of alternative means of receiving or communicating information, and the nature and scope of restrictions (see Khurshid Mustafa and Tarzibachi v. Sweden, cited above, §§ 44-50; Appleby and others v. the United Kingdom, cited above, §§ 41-49 - abas par tiesībām noteiktos gadījumos saņemt personai nozīmīgu informāciju arī no personām, kuras nav publiskas institūcijas) [ECT prakses apkopojums - Internets un vārda brīvība, p.27]

A.S. vs. KNAB AT 2009.gada 16.septembra spriedums lietā SKA – 241/2009 būtu interesants ne tikai Latvijas atklātības pētniekiem. Debate par informācijas atklātības likuma tvērumu un to, vai pieprasītājam ir tiesības tikai uz informāciju, kura jau eksistē, vai arī tādu, kura vēl jārada (saskaņā ar likumu) Latvijā ir atrisināta.

H.I. vs. ART Interesants AT 2009.gada 20.augusta lēmums par blakussūdzību lietā SKA-573/2009, izskatot jautājumu par acīmredzami nepamatotu pieteikumu nēpieņemšanu un traucējošajiem prāvieniekiem (vexatious requests angļu tiesībās). Manuprāt, tas varētu būt ne mazāk nozīmīgs arī jautājumā par Iesniegumu likuma piemērošanu gadījumos, kad iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas likumīgās tiesības.

M.K. vs. Valsts zemes dienests 2009.gada 20.augusta lēmumā lietā SKA-573/2009 AT aplūko jautājumu par to, kur un kādā kārtībā apstrīdama iestādes noteiktā maksa par informācijas izsniegšanu. Šoreiz - 162 062,11 lati. Nozīmīgs arī informācijas atkalizmantošanas kontekstā.

B.K. vs. ART AT, izskatot blakussūdzību saistībā ar lietas materiālu pieejamību, savā 2010. gada 14. maija lēmumā norāda sekojošo:

Ja atklātā procesā izskatītā lietā ir stājies spēkā tiesas galīgais nolēmums, šādas lietas materiāli ir ierobežotas pieejamības informācija. Personas lūgumu izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju iestādei jāvērtē atbilstoši Informācijas likuma noteikumiem. Tiesa, izsniedzot (vai atsakot izsniegt) informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likuma normām, rīkojas kā iestāde administratīvā procesa likuma izpratnē, un tās rīcība un lēmumi ir kontrolējami administratīvā procesa kārtībā.

Atteikums sniegt informāciju ir administratīvais akts. Būtiski, ka līdz brīdim, kāmēr lietā nav stājies spēkā galīgais lēmums, lietas materiāli ir pieejami tikai tās dalībniekiem, saskaņā ar procesuālajās tiesību normās noteikto.

AK vs. Valsts civildienesta pārvalde. Lieta Nr.AA42158404. ART, 27.01.2007 (Tiesības saņemt informāciju izmantojamas saprātīgi, iestādei šīs personas tiesības jāsamēro ar sabiedrības interesēm)
Augstākā tiesa 2007.gada 8.jūnija spriedume lietā SKA-194/2007

B vs. Ķekava. Lieta Nr. A42116604. ART, 19.01.2005 (Ja personas informācijas pieprasījums atbilst likuma prasībām, iestāde nedrīkst uz to neatbildēt. Kaitējuma atlīdzināšana par iestādes prettiesisku faktisko rīcību)

AK vs. Ģenerālprokurors. Lieta Nr. SKA – 39/2004. AT, 9.03.2004 (Ģenerālprokuratūra ir iestāde. Tai jāsniedz personai atbilde pēc būtības)

Delna vs. Ģenerālprokuratūra. Lieta Nr. C27197802. ART, 17.01.2005

Delna vs. Ģenerālprokuratūra. Lieta Nr. SKA-162/2005. AT, 16.08.2005 (Ģenerālprokuratūra ir iestāde, tai ir pienākums atbildēt uz informācijas pieprasījumiem)

LL vs. Ministru prezidents. Lieta Nr. C27208003. AAT, 25.10.2004 (atbilde pēc būtības, aizskaroši, nepamatoti, izaicinoši iesniegumi un Satversmes 104. pants)

Žurnālisti vs. Ekonomikas ministrija. Lieta Nr.A42117504. AAT, 19.09.2005 (Lai saņemtu informāciju, nepieciešams iespējami konkrēti norādīt vēlamās ziņas)

[15.2] Tādējādi atzīstams, ka tiesai ir pamats uzlikt par pienākumu iestādei izsniegt vispārpieejamo informāciju, bet nav tiesiska pamata uzlikt iestādei izsniegt to, informācijas daļu, kas ir klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija, apstākļos, kad nav atzīts, ka iestāde bez likumīga pamata informācijai piešķīrusi ierobežotas pieejamības statusu.

Delna vs. Ventspils dome. Lieta Nr. SKA – 395/2006. AT, 17.08.2006 (Blakus sūdzība par lēmumu par lietas izbeigšanu AAT Lieta Nr. A42373405) (Iesniedzējam, iesniedzot informācijas pieprasījumu, nav jāpierāda tiesības rīkoties sabiedriskas organizācijas vārdā)

LL vs. Valsts prezidenta kanceleja Lieta Nr. SKA–916/2009. AT, 2009. gada 14. decembrī (VPK ir iestāde, pienākums atbildēt uz iesniegumiem un informācijas pieprasījumiem)

Diena vs. Valsts kanceleja

  • Augstākās tiesas spriedums: 2010. gada 1.jūlijā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 29.decembra spriedumu, ar kuru apmierināts SIA „Dienas Mediji” pieteikums un noteikts Valsts kancelejai piecpadsmit dienu laikā no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas sniegt pieteicējai informāciju par 2006.gada 11.oktobrī no valsts budžeta izmaksātajām prēmijām Valsts kancelejas un Ministru prezidenta biroja darbiniekiem, norādot prēmiju saņēmušo darbinieku vārdus, uzvārdus, amatus un prēmijas lielumu. Senāta spriedums nav pārsūdzams.
  • Administratīvās apgabaltiesas spriedums 2009. gada 29. decembrī Lieta Nr. A42404707
  • Administratīvās rajona tiesas spriedums 2008. gada 22. septembrī Lieta Nr.42404707

Satversmes tiesa

Obligātais administratīvais akts nav aksioma Laika gaitā Latvijas likumdevējs dažādu iestāžu mudināts (likums par VID/FKTK/Latvijas Banku utt.) pieņēmis virkni speciālo normu - izņēmumu no vispārējā informācijas pieejamības principa. Lai arī pats par sevi pilnībā saprotams un pieņemams, izņēmums šais tiesību normās bieži definēts tik plaši, ka faktiski liedz sabiedrībai iespēju saņemt jeb kādas ziņas, ja vien tās nav tikušas iepriekš jau publicētas. Iestādes saka - tas obligātais adminisratīvais akts, mums nav tiesību lemt citādi. Tomēr Satversmes tisa tā nedomā.

2007. gada 28. februārī rīcības sēdē, izskatot lietu Nr. 2006-41-01 "Par likuma "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" 35. pantā ietverto vārdu "uzturēšanās atļaujas neizsniedz" un Imigrācijas likuma 34. pantā ietverto vārdu "uzturēšanās atļaujas izsniegšanu atsaka" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110. pantam", tiesa izsmeļoši argumentē, kādēļ, lai sasniegtu taisnīgu mērķi, tiesību piemērošanā iestāde nedrīkst apstāties tikai pie gramatiskas normu interpretācijas. Arī vispārējs izņēmums ir jāanalizē un jāpamato.

Taisnīga atlīdzība un IAL 5. panta pirmās daļas un ierobežotas pieejamības infrmācijas kā tādas raksturs un saturs ST ieskatā. Par to ST runā savā 2005. gada 16. decembra spriedumā Lietā 2005-12-0103

23.3.2. Kārtību, kādā privātpersonas iegūst informāciju no valsts pārvaldes iestādēm, galvenokārt regulē Informācijas atklātības likums. No šā likuma 6. panta trešās daļas izriet, ka ierobežotas pieejamības statusu minētajiem vērtējumiem valsts sekretārs bija tiesīgs piešķirt vienīgi līdz tam brīdim, kad Kultūras ministrija vai tās pārstāvis kādam no nekustamo īpašumu īpašniekiem izteicis piedāvājumu par konkrētu taisnīgās atlīdzības summu. Piemēram, I. Prazdnicanei Kultūras ministrijas pilnvarotās personas zvērināta advokāta Selvja Selgas vēstule ar konkrētu piedāvājumu tika izsūtīta 2004. gada 15. septembrī (sk. lietas 1. sēj. 37. lpp.), t.i., sešas dienas pirms minētā rīkojuma pieņemšanas.
Līdz ar to rodas šaubas, vai Kultūras ministrijas valsts sekretāra rīkojuma Nr. 122 “Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa piešķiršanu” pieņemšanas brīdī – 2004. gada 21. septembrī – vēl pastāvēja tiesisks pamats šāda informācijas pieejamības ierobežojuma pieņemšanai. Turklāt rīkojumā pretēji Informācijas atklātības likuma 5. panta pirmās daļas prasībai nav sniegts pamatojums tam, kādā veidā informācijas izpaušana varētu apgrūtināt iestādes darbu vai nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

__**[http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-120955#{"itemid":["001-120955"]} Youth Initiative for Human Rights v. Serbia] Savā 2013. gada 25. jūnija spriedumā lietā Nr. 48135/06 tiesa saka vienus no skaļākajiem vārdiem, apliecinot, ka konkrētas informācijas - dokumentu pieejamību sabiedrības interesēs aizsargā konvencijas 10. pants.

Kendi v. Hungary Lai arī šī lieta neizlemj jautājumu par informācijas pieejamību vai atteikuma pamatotību pēc būtības, tomēr tiesa visai skaidri norāda uz to, ka tā stingri nolēmusi informācijas atklātību (tiesības pieprasīt un saņemt info no valsts iestādēm) aizsargāt ar 10. panta garantijām.

43. [..] The Court emphasises that access to original documentary sources for legitimate historical research was an essential element of the exercise of the applicant's right to freedom of expression (see, mutatis mutandis, Társaság a Szabadságjogokért v. Hungary, no. 37374/05, §§ 35 to 39, 14 April 2009). An interference with an applicant's rights under Article 10 § 1 will infringe the Convention if it does not meet the requirements of paragraph 2 of Article 10.

Kā allaž iesaku Daniela komentāru

The case of Társaság a Szabadságjogokért v. Hungary ir pirmā lieta, kur ECT nepārprotami atzīst, ka tiesības saņemt informāciju,kas ir valsts institūciju rīcībā, ir ECT 10. panta aizsargātas tiesības. Ungārijas nevalstiskā organizācija (Hungarian Civil Liberties Union) iesniedza tiesā prasību, apstrīdot Ungārijas Republikas konstitucionālās tiesas klēmumu atteikt izsniegt informāciju par kāda parlamentārieša iesniegto prasību, kurā pēdējais lūdza tiesu svītrot no Krimināllikuma pantus par noteiktiem ar narkotiskām vielām saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem. HCLU lūdza tiesu izsniegt šo prasību, lai iepazīstinātu sabiedrību ar prasības būtību un analizētu iespējamās sekas. [Īss pārskats]

Informācijas pieprasījums netika izpildīts, argumentējot, ka pieteikuma satura izpaušana nozīmētu iejaukšanos personas privātajā dzīvē. (Pirmās instances tiesa Ungārijā atzina, ka pieprasītā informācija nav dokuments!) Tomēr ECT, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu, atzina, ka Konstitucionālās tiesas lēmums nav pamatots un ir pretrunā ar Konvenciju, argumentējot:

“it [is] quite implausible that any reference to the private life of the MP, hence to a protected private sphere, could be discerned from his constitutional complaint.” The Court further concluded that “it would be fatal for freedom of expression in the sphere of politics if public figures could censor the press and public debate in the name of their personality rights ….”

Vienlaikus tiesa uzsver nevalstisko organizāciju un mediju būstisko lomu sabiedrības viedokļa veidošanā, nevalstiskās sabiedrības interešu aizstāvības organizācijas tiek pielīdzinātas medijiem, tādejādi krietni paceļot institūciju pozitīvo pienākumu latiņu, nodrošinot informācijas pieejamību šīm organizācijām:

[The court] considers that the present case essentially concerns an interference – by virtue of the censorial power of an information monopoly – with the exercise of the functions of a social watchdog, like the press, rather than a denial of a general right of access to official documents. In this connection, a comparison can be drawn with the Court's previous concerns that preliminary obstacles created by the authorities in the way of press functions call for the most careful scrutiny (Chauvy and Others v. France).

Tiesa norāda arī uz valsts īpašajām funkcijām, aizsargājot vārda brībību, kā arī vēlreiz pasvītro, ka informācijas atklātības princips jo īpaši attiecas uz gadījumiem un ir aizsargājams gadījumos, kad valsts insitūcijai, lai sniegtu atbildi, nav jāsagatavo jauna informācija:

Moreover, the State's obligations in matters of freedom of the press include the elimination of barriers to the exercise of press functions where, in issues of public interest, such barriers exist solely because of an information monopoly held by the authorities. The Court notes at this juncture that the information sought by the applicant in the present case was ready and available (see, a contrario, Guerra and Others v. Italy) and did not require the collection of any data by the Government. Therefore, the Court considers that the State had an obligation not to impede the flow of information sought by the applicant.

Tomēr - ļoti interesantu komentāru, kuram piekrītu arī es (paldies, Daniel:), FOIAnet diskusijā par šo ir iesūtījis kolēģis no Anglijas!

Lasīt vairāk: no Leander līdz HCLU

Stoll V Switzerland Spriedums gan pieņemts pirms info-a tika atzīts par piederīgu Art. 10 saimei, tomēr ļoti interesants. Un mērojis ceļu no 10. panta pārkāpuma atzīšanai, līdz pat Grand Chamber atziņai, ka "klasificētas" informācijas nesankcionēta publicēšana konkrētajā gadījumā netiek aizsargāta Abi spriedumi ECHR lapā.

As to the interests which the Swiss authorities sought to protect, the Court considered that it was vital to diplomatic services and the smooth functioning of international relations for diplomats to be able to exchange confidential or secret information. However, the confidentiality of diplomatic reports could not be protected at any price; in that connection, the content of the report and the potential threat posed by its publication had to be taken into account.

In the applicant’s case the Court considered that the disclosure at that point in time of the extracts from the ambassador’s report had been liable to have negative repercussions on the smooth progress of the negotiations in which Switzerland was engaged, on account not just of the ambassador’s remarks themselves but of the way in which they had been presented by the applicant. Hence the disclosure – albeit partial – of the ambassador’s report had been capable of undermining the climate of discretion necessary to the successful conduct of diplomatic relations in general and of having negative repercussions on the negotiations being conducted by Switzerland in particular. The Court therefore concluded that, given that they had been published at a particularly delicate juncture, Mr Stoll’s articles had been liable to cause considerable damage to the interests of the Swiss authorities.

Case of Sdruženi Jihočeské Matky v. Czech Republic Vēl viena lieta, kur ECT ir atzinusi, ka 10. pants var ietvert arī valsts pozitīvu pienākumu sniegt informāciju, pamatojoties uz personas pieteikumu. Tomēr arī šeit tiesa turpina savu "šauras un uzmanīgas" interpretācijas ceļu. Šoreiz jautājums skar tiesības zināt topošas atomelektrostacijas būvniecības tehniskas nianses. Interesants šajā gadījumā ir Prof. Dirk Voorhoof komentārs

Although the Court is of the opinion that there has not been a breach of Article 10, it explicitly recognised that the refusal by the Czech authorities is to be considered as an interference with the right to receive information as guaranteed by Article 10 of the Convention. Hence, the refusal must meet the conditions set out in Article 10 para. 2.

Eiropas Savienības tiesas

*[Cases pending]
*[Lietu apkopojums]

**

Case C-92/09 un C-93/09 Volker und Markus Schecke and Eifert

Secinājumi, kas saistoši visām ES dalībvalstīm, nav iepriecinoši. It īpaši informācijas atkalizmantotājiem:

The publication without restrictions of the names of the natural persons receiving subsidies and the applicable amount harms the privacy of the persons involved, and is no longer allowed. Criteria such as the amount and duration of the subsidies, the frequency of the aid, etc. should also be taken into account by the Member States and used to filter the information that is made available. (via EPSI Platform)

Case T‑237/05 Éditions Odile Jacob SAS v Commission Kurā tiesa lieliski analizē "vispārēja" izņēmuma būtību un tvērumu, kā arī iestādes pienākumu analizēt un pamatot katra attekuma specifiskos apsvērumus.

90. According to case-law, to the extent that the public has a right of access to documents containing certain information, that information cannot be considered to be of the kind covered by the duty of professional secrecy (Case T‑198/03 Bank Austria Creditanstalt v Commission [2006] ECR II‑1429, paragraph 74). The duty of professional secrecy is therefore not so extensive as to justify any general, abstract refusal of access to documents sent in the context of the notification of a concentration. Admittedly, Article 287 EC and Regulations No 4064/89 and No 139/2004 contain no exhaustive list of the kind of information that is covered by the duty of professional secrecy. Nevertheless it is clear from the wording of Article 17(2) of those regulations that not all information gathered is necessarily covered by the duty of professional secrecy. Assessing whether or not information is confidential therefore requires that the legitimate interests opposing disclosure be weighed against the public interest in the activities of the Community institutions taking place as openly as possible (see, to that effect, Bank Austria Creditanstalt v Commission, paragraph 71, and Case T‑474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse v Commission [2007] ECR II‑4225, paragraphs 63 to 66).

Lieta T-471/08 Ciarán Toland v. European Parliament, kurā pieteicējs uzvarēja EP jautājumā par atteikumu sniegt informāciju, pamatojoties uz izņēmumu regulā, kas aizsārgā informāciju gadījumos, kad tās izsniegšana ierobežotu iespēju sekmīgi veikt izmeklēšanu vai auditu. Tiesa noraida EP argumentus un norāda uz tās jau iedibināto praksi minētā izņēmuma piemērošanā:

70 According to settled case-law, the application of that exception requires it to be established that
access to the document in question drawn up by the institution for its internal use in question was
likely, specifically and actually, to undermine the interest protected by the exception, and that the
risk of that interest being undermined was reasonably foreseeable and not purely hypothetical (in
addition to the case-law cited in paragraphs 29 and 30 above, see also, to that effect, the judgment
of 18 December 2008 in Case T-144/05 Muñiz v Commission, not published in the ECR, paragraph
74).
71 In addition, in order to be covered by the exception in the first subparagraph of Article 4(3) of
Regulation No 1049/2001, the decision-making process must be seriously undermined. That is the
case, in particular, where the disclosure of the documents in question has a substantial impact on the
decision-making process. The assessment of that serious nature depends on all of the circumstances
of the case including, inter alia, the negative effects on the decision-making process relied on by the
institution (Muñiz v Commission, cited in paragraph 70 above, paragraph 75).

Atsauces uz iespējamu kaitējumu iestādes iepriekš minētajām interesēm jāpamato ar reāliem, ne hipotētiskiem apdraudējuma faktoriem:

80 [..] the fact that the use by the Members of Parliament of the financial resources
made available to them is a sensitive matter followed with great interest by the media, which the
applicant does not deny – quite the contrary – cannot constitute in itself an objective reason
sufficient to justify the concern that the decision-making process would be seriously undermined,
without calling into question the very principle of transparency intended by the EC Treaty.
81 Likewise, the alleged complexity of the decision-making process did not constitute in itself a specific
reason to fear that disclosure of Report No 06/02 would seriously undermine that process.

Lieta T-144/05 Muñiz v Commission Komisija zaudēja Mr Muñiz, kurš bija pieprasījis un saņēmis atteikumu saņemt dokumentus saistībā ar kādas EK komisijas tikšanos. Komisijas argumenti, ka informacijas atklasana būtiski samazinātu tās spēju efektīvi risināt konkrēto jautājumu, tika noraidīti.

AccessInfo Europe v. Council of the European Union Prasītāja lūdz atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (1), atcelt Padomes lēmumu atteikt pilnu piekļuvi dokumentam Nr. 16338/08, Padomes Ģenerālsekretariāta piezīmei Informācijas darba grupai par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Tiek apgalvots, ka Padome ir nodroši­nājusi prasītājas piekļuvi vienīgi šī dokumenta rediģētajai redak­cijai, no kuras ir izslēgtas daļas, kas ļautu identificēt delegācijas, kuras ir izdarījušas priekšlikumus grozījumiem.

  • The Council had asserted that: “If written contributions were made fully accessible to the public … positions of the delegations become entrenched, since those delegations would lose some of their ability … to justify before their public a compromise solution, which may differ from their initial position.”
  • The Court responded that “By its nature, a proposal is designed to be discussed … not to remain unchanged …. Public opinion is perfectly capable of understanding that the author of a proposal is likely to amend its content subsequently.”
  • Countering the argument put forward by the Council that: “If delegations were deprived of the chance of having calm discussions … it would make it difficult for the Council to move the revision of the regulation forward,” the Court noted that: “it is in the nature of democratic debate that a proposal for amendment of a draft regulation … can be subject to both positive and negative comments on the part of the public and media.”

ClientEarth v. Council of the European Union Interesanta lieta - jautājums par to, cik pamatots bijis atteikums v. iespējamais kaitējums un jautājums par aizsardzību, domājot par "decision making process" aizsardzību

Lieta T‑121/05 Borax Europe Ltd vs Commission Applicant sought access to documents: recordings concerning chemicals legislation. Commission invoked arguments of 'privacy' of the experts that had participated in the process, and decision-making exceptions to conceal the information. The applicant also argued that the Commission has failed to apply the principle of proportionality, refusing to give partial access to the information requested. The Court argues that the exception of privacy has been interpreted too wide. Experts` names when advising Commission are not protected under the privacy clause of the Regulation.
The Court reminds that general exceptions are not sufficient.

It is settled case-law that the examination required for the purpose of processing an application for access to documents must be specific in nature. The mere fact that a document concerns an interest protected by an exception is not sufficient to justify application of that exception (Case T‑2/03 Verein für Konsumenteninformation v Commission [2005] ECR II‑1121, paragraph 69; see also, to that effect, Joined Cases T‑110/03, T‑150/03 and T‑405/03 Sison v Council [2005] ECR II‑1429, paragraph 75). Such application may, as a rule, be justified only if the institution has previously assessed whether access to the document could specifically and effectively undermine the protected interest. In addition, the risk of a protected interest being undermined must be reasonably foreseeable and not purely hypothetical (see, to that effect, Sweden and Turco v Council, paragraph 43).

The Court also underlined the need for interpretation of the norms as relating to each, specific case

By stating, in the contested decision, that disclosure of the experts’ identities and of the opinions they expressed in the course of the meeting would clearly undermine their integrity by exposing them to undue external pressure, the Commission made its decision on the basis of general grounds which are incapable of substantiating the existence of such a risk.

Finally the Court reiterates that a confidentiality agreement binding experts (and therefore providing for the status of information), is not binding to third parties:

In that respect, the Commission cannot, in this case, base its refusal on the assurance which it contends it gave the experts that they could express themselves personally and that their identities and opinions would not be disclosed. First, the contested decision does not refer to that undertaking and the Commission cannot therefore rely upon it. Secondly, even if it could be invoked in this case, in spite of the contested decision’s silence on the matter, the confidentiality undertaking, which the Commission argues binds it to the experts, was concluded between them and that institution and cannot therefore be relied upon against Borax, whose rights of access to the documents are guaranteed subject to the conditions and within the limits laid down by Regulation No 1049/2001. Finally, a refusal of access to the documents can be based only on the exceptions laid down in Article 4 of Regulation No 1049/2001, with the result that the institution in question cannot make such a refusal in reliance on an undertaking to the participants at the meeting if that undertaking cannot be justified by reference to one of those exceptions. It is therefore within the framework of those exceptions alone that the grounds relied upon in support of the refusal must be examined.

Papildinājumam nedaudz no diskusijas par ECT spriedumu Krako v. Hungary (April 28, 2009), kas aplūko jautājumu par to, vai ECT konvencijas Art. 8 aizsargā reputāciju. Tiesa gan šoreiz parsītājs ir politiķis.

Lieta 166/05 Borax Europe Ltd vs Commission Background of the case see: 121/05. In thus judgement the Court considers appropriateness of application of the exemption protecting "decision making process" or space to think. The Court rejects the arguments of the Commission as it has failed to provide the evidence that the decision-making process of the Commission will indeed be seriously undermined should the information be disclosed:

In the contested decision, the Commission concludes that its decision-making process would be seriously undermined on the basis that disclosure of those documents would be made before the adoption of the relevant decisions. That reasoning conflicts with the very wording of the first subparagraph of Article 4(3) of Regulation No 1049/2001, which expressly allows access to a document, drawn up by an institution for internal use or received by an institution, which relates to a matter where the decision has not been taken by the institution, unless disclosure of the document would seriously undermine the institution’s decision-making process. It follows from that principle that, in order to refuse the access sought, the institution cannot simply rely on the document’s use for internal purposes or the absence of a decision and thus decide that in those circumstances its decision-making process has been seriously undermined, as required by the article cited above.

Institutions should also allow applicants to think for themselves:

Secondly, confusion as regards the content of the discussions could not be held, by itself, to be likely to undermine the decision-making process. The connection between the possible confusion which would arise from disclosure of the documents at issue and the conduct of the Commission’s current decision-making process or the exercise of its decision-making powers in general was not established by the contested decision. Moreover, there is no reason to believe that any difficulty for an applicant for access in understanding how the discussions proceeded during the phase which preceded the decision gives rise to any risk that the competent institution’s decision-making process would be undermined.

Preliminary judgement in Case C-533/07 The European Court of Justice has issued a preliminary ruling, holding that Member States cannot invoke a public order exception so as to prevent the disclosure of the location of release of genetically modified organisms.

Case T-194/04 The Bavarian Lager Co. Ltd. v. Commission Bavarian Lager is not a very new, albeit an important case considering the interrelation of transparency and protection of privacy in the realm of the Regulation 1049/2001. Par plašaku informāciju šeit. Īsumā, kompānija vēlējās uzzināt kādas sanāksmes dalībnieku vārdus.

  • 2010. gada 29. jūnijā Eiropas Kopienu tiesas lielā palāta pasludināja galīgo spriedumu Bavarian Lager lietā, lemjot par labu Eiropas Komisijai un tādejādi atceļot sākotnējo Pirmās instances tiesas spriedumu, kurš noteikca, ka vārdu atklātība bija pamatota. Šoreiz tiesa sacījusi:

The ruling states that "Where a request based on [the Regulation regarding public access to ….Commission dcuments] seeks to obtain access to documents including personal data, the provisions of [the Regulation on the protection of individuals with regard to the processing of personal data by Community institutions and bodies] become applicable in their entirety, including Articles 8 [the provision requiring the recipient of personal data to establish the need for their disclosure] and 18 [the provision which confers on the data subject the right to object at any time, on compelling legitimate grounds relating to his or her particular situation]…"

"As Bavarian Lager has not provided any express and legitimate justification or any convincing argument in order to demonstrate the necessity for those personal data to be transferred, the Commission has not been able to weigh up the various interests of the parties concerned…Nor was it able to verify whether there was any reason to assume that the data subjects’ legitimate interests might be prejudiced, as required by [the Data Protection Regulation]."

Joined Cases C-39/05 P and C-52/05 P Sweden and Turco v Council The first time the Court interprets the notions of "decision making process" under Article 4(3) of the Dir 1049/2001, the second subparagraph and the protection of "court proceedings and legal advice". Vairāk informācijas par šo spriedumu meklējiet šeit

Joined Case C-39/05 P and C-52/05 P Access to Documents, Legal Advice, Legislation and Pluralism. The Court of Justice in Joined Case C-39/05 P and C-52/05 P Sweden and Turco v Council overruled a judgment of the Court of First Instance refusing to give public access to a document of the Council's Legal service containing legal advice. Vairāk šeit

Case T-474/04 Professional Secrecy, Presumption of Innocence and the Decision to Publish a Decision. Vairāk par šo spriedumu lasiet šeit

Case T-474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse GmbH v Commission Pergan contests the hearing officer’s decision rejecting its request for confidential treatment of information about it contained in the version of a Commission decision intended for publication, in which a finding of an infringement of Article 81 EC by other undertakings is made and a sanction imposed.

European Ombudsman

Statewatch vs Commission The European Ombudsman, P. Nikiforos Diamandouros, has urged the European Commission to set up a comprehensive register of the documents it produces or receives. This follows a complaint from the British NGO, Statewatch, about the Commission's failure to register the vast majority of its documents. Pilns lēmuma teksts

Reģionālās tiesas

Marcel Claude Reyes et al. v. Chile Slavena un ļoti būtiska lieta, kurā starptautiska tiesu institūcija (Inter-American Court of Human Rights) tieši un nepastarpināti pirmo reizi pateica: informācijas pieejamība, tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, ir vārda brīvības neatņemams elements (tas maina iepriekš nostiprinājušos pieeju, ka tiesības saņemt = aizliegums ierobežot saņemt to, ko kāds jau tāpat sniedz, kā to bija teikusi ECT Leander lietā] un tai sekojošajās. Īsi par Leander un Pilns tiesas sprieduma teksts lietā Reyes v Chile

Saites

Unless otherwise stated, the content of this page is licensed under Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 License